Arī…Es gribēju izlikties, ka es viņus nedzirdu, bet viņiem vēl ir maz laika un viņi rausta matus. Es gribēju iejaukties, bet man likās, ka man ir pārāk ērti tur, kur esmu, un, ja es būtu iejaukusies, viņi būtu samulsuši.
Viņiem izdevās mani pamodināt, nemanot un nesasniedzot rezultātu. Es turēju acis aizvērtas un centos ne par ko nedomāt, skaidri ignorējot tumsu un cenšoties noturēt karstās asinis, kas plūst cauri manām vēnām, prom no aukstās sirds. Nestabilitātes sekunde bija pietiekami, lai mani saplēstu tievs pavediens, uz kura es karājos. Mēģināju sevi sasildīt ar virtuāli izveidotu vienas tēlu …

– BAAAAA… !!! Ej, pasaki viņam tūlīt! Tagad tu ej!
– Viņam tā ir labi … Es zvēru, viņam viss ir kārtībā… Pārtrauciet lieki uztraukties.
– Tu… noteikti nē …
– … Es neko no tevis neslēpu. Tu nesaprati.
– Ahhh… `` tava māte! Tad tu melo … Kā tu zināji, ko es jautāšu?

Es jutu, ka es uzsprāgšu, un izlecu no gultas ar domu, ka varētu viņu aizrādīt. Divos soļos sasniedzu durvis un gandrīz norāvu tās no eņģēm. Manā priekšā bija divu būtņu silueti, kas trīcēja kā želatīns izkliedētā gaismā. Tā bija vairāk sensācija nekā noteikta frāze, un es ar izbrīnu saprotu, ka man nebūtu nekas pretī, ja neatvērtu durvis. Ko pie velna es izdarīju? Vai es mirstu, un tagad es gaidu viņu apsveikumus? Šie divi izbrīnīti skatās uz mani, un es esmu pārakmeņojies no viņu tēla. Ar acs kaktiņu es mēģinu saskatīt kaut ko īstu ap istabu. Viss kārtībā. Kažokāda sāk stiept savu siluetu gar gultu pēc laba miega. Lēnām pagriežu galvu pret logu un pasperu soli atpakaļ. Es redzu oranžo gaismu no ielas apgaismojuma, kas cenšas izlauzties cauri žalūzijām. Es speru vēl vienu soli atpakaļ un pagriežu viņiem muguru. kas pie velna?! Es apklāju savas sienas ar zebras kažokādu!? Kaut kas nav kārtībā, bet varbūt tā ir tikai gaisma starp žalūzijām, kas joprojām ir iespiesta tīklenē. Dzirdēju, kā ieejas durvis sakustējās, it kā tās būtu skārusi spēcīga straume. Viņi aizbēga…Es dzirdēju viņu steidzīgos soļus, kad viņi devās uz liftu. Tā nebija paredzēts… Viņš atvēra durvis, un viņi kopā spēra liktenīgo soli septiņu līmeņu plaisā. Vismaz viņi bija kopā līdz pēdējam brīdim.
Viņš bija pie manām kājām, un es jutu, ka viņu apmulsa viss. Es viņu nolieku malā (tu saki, ka viņš ir uz apopleksijas lēkmes robežas... ja viņam acis vēl vairāk izlīdīs no galvas, viņam būs jāmeklē savs gliemežu mātīte, kad es vairs netaisos viņam atņemt brīvību) un dodos uz gultu.
Tagad ir kluss … un es varēju mierīgi gulēt… (Ei! Es esmu nomodā! Tev nav man ko teikt, jo tu vairs neeksistē!)