Pārāk drosmīga doma. Kaut kas no kafejnīcas laikiem. Brīži, kad domas ļāva lidot brīvi.

– Sveiki? Es esmu Popesku. No Kakao rīta homologācijas komisijas. Vai jūs būtu laipni un pastāstītu mums, vai jums ir tāds rīts?
– Pūsti, E.!
– Ak! Kas notiek?
– Izņēmuma. ko tu gribi
– Vai šovakar nāksi uz koncertu?
– Es nevaru, es salauzu mugurkaulu. Pārāk drosmīgā domā.
– Ceeee???
– Bet, puika, tev ļoti vajag vizīti pie optometrista. Aptuveni pirms divām minūtēm rekvizīti nomainīja "dialoga" baneri ar šo, uz kura ir rakstīts liels, tādiem kā jūs - M O N O L O G.

Ko es teicu? Ak, jā. Ka es salauzu mugurkaulu.

Kafejnīca.

Intrebare pentru cititorii mei inexistenti. De cate ori iti poti rupe coloana vertebrala in ganduri prea indraznete? Cineva din spate protesteaza revoltat: Huoo!! Cacialma!!!
Ok, ok. Nu stiu daca e rupta. Juratii delibereaza de vreo cateva ore. O fi semn bun sau rau? Poate e doar reumatismul si d’aia doare. Bla, bla, bla…

Si Gandul Prea Indraznet a zis asa: “Ce-ar fi daca eu si cu el am fi mai mult decat doi necunoscuti care, din cand in cand, se aseaza obositi pe aceeasi banca, in acelasi parc?”.

Gandul Prea Indraznet vine dintr-o familie foarte numeroasa. Unul dintre fratii lui, l-a-ntrebat intr-o seara, mai demult:

– Oare Omu’ Acela, de care zicea strabunicul, chiar exista?
– Care? zise curios Gandul Prea Indraznet.
– Tas. Par ko viņš vienmēr runā. Viņš ir vīrietis kā visi vīrieši, bet ne īsti.
– "Vīrietis kā visi vīrieši, bet ne īsti"??!!
– Jā. vai tev ir laiks Ir daudz ko teikt...
– Esmu, esmu atbildējis Pārāk drosmīgajai domai, pievelkot viņa krēslu tuvāk brālim.
– Šis vīrietis... zina, kā būt. Vai jūs saprotat? Tas ir liels darījums, es jums saku. Viņš zina, kā kliegt, ka viņš ir. Šis vīrietis mīl savu laiku. Viņš zina, kā padarīt to TIKAI VIŅU. Un zini, ko tad dara laiks? Saldējums! Jā, jā, neskaties uz mani tā. Saldējums. Par pārsteigumu, no vēlmes, tāpēc ledus. Pulksteņi pārstāj tikšķēt. Trokšņi kaunā klusē. Un apkārtējie stāv tur, kur ir, pat nezinot... Hei! Čau! ko tu dari kur tu ej
Kad viņš steidzās pie durvīm, Pārāk drosmīgā doma atbildēja:
– Es eju pie viņas. Es gribu lūgt viņam atļauju aizbraukt no šejienes. Un, ja viņš mani nelaidīs vaļā, es tomēr aiziešu.
– Pagaidiet! Nē! Klausies mani! Tu neesi gatavs kļūt... Īsts...

Bet viņš vairs nebija... Viņš vairs nebija pat Pārāk Drosmīgs Darbs. Viņš bija tik ātri skrējis pretī tam Cilvēkam, ka paklupa aiz sliekšņa un palika tur, starp divām pasaulēm, inerts.

Vēlāk viņa to savāca no putekļiem. Viņš apvija to asarā, lai nebūtu auksts, un nolika vidējā plauktā, kur klusi snauž visas pārāk drosmīgās domas.