Uz šaura ceļa satiekas ezis un kaķis. Kaķis laiž vaļā, bet palaiž ļaunu ņau, jo eža muguriņas savu mērķi ir izpildījušas. Kaķis vērīgi skatās uz ezīti, ezītis apmierināti smejas un pēkšņi viņam ienāk ideja:
– Klausies, dārgais Kaķīt (viņš uzsver pēdējo vārdu, ar sarkasmu), es saku, ka būtu interesanti būt manai jūrascūciņai (kaķis sašņorās)...čau-čau! bez jebkādas ironijas piezīmes... arī kaķi var pildīt šo lielisko lomu cilvēku attīstībā... ziniet, tās ēsmas, kas mums baro zvirbuļus un ābolus... Tātad... es tā vietā būšu jūsu skatītājs. Mantkārīgs skatītājs…
Kaķis padomā divreiz un, lai gan eža piedāvājums viņam piemiedz aci, kaut kas neizklausās pareizi. Sirsnība nav eža īpašība...izņemot gadījumus, kad tu viņu pieķer un viņš aizmirst mīkstināt muguriņas...(teiksim)
– Manas jūrascūciņas stāvokļa skatītājs? Matza jautāja, pagriežot degunu.
– Tavu izpausmju skatītājs vispār, atbildēja ezis, gandrīz maigi uzlūkodams viņu.
– Nu tad tu esi divreiz uzvarējis. Jo vairāk šovu veicat, jo vairāk piezīmju veicat un ievietojat failā.
– Sapratu, ka uz čempionātu jātrenējas guruces asināšanā krēsla atzveltnē un sarkanās bārkstis pie galda. Vienkāršs skatītājs jums nederētu. Bet tu nevari mani pārspēt. Un-tad...kurš gan vēl saprot tavas dīvainības kā es?!...Es tev atbildēšu, pa virsu...tātad tu esi divreiz uzvarējis (vismaz!), teica ezītis, kā pēdējo argumentu, paņemot kaķi no vidus un nesot uz skatuves (respektīvi pusdienu galda) pusi. “preparēšana”).